Pēc mēneša, 22. decembrī, Kārļa Ulmaņa piemiņas muzejam ‘’Pikšas’’ apritēs 30 gadi kopš tā izveidošanas - 1993. gada 22. decembrī Latvijas Republikas Zemkopības ministrija izdeva pavēli nr. 171 par Kārļa Ulmaņa piemiņas muzeja ‘’Pikšas’’ nolikuma apstiprināšanu. Šo dienu tad uzskatām par muzeja dibināšanas datumu.
“Pikšas’’ ir Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas, kurās viņš piedzima un pavadīja bērnību, bet pats nekad nav saimniekojis. Kad 1940. gads pārvilka melnu līniju daudzu Latvijas viensētu ierastajam dzīves ritmam, tas skāra arī ‘’Pikšas’’. Toreiz te saimniekoja Kārļa Ulmaņa brāļa dēls Vilis un viņa sieva Elīza. Viņiem bija trīs atvases – Maiga, Gunārs un Auseklis. 1941. gada 14. jūnijā Elīza ar bērniem tika deportēta uz Krieviju. Ģimene visa kopā nekad vairs nesatikās – Vili nošāva 1941. gadā, bērni auga svešumā, Elīza nomira 1978. gadā un ir apbedīta Sibīrijā.
Izsūtījuma dienā Gunāram Ulmanim (1935-2017) bija vien nepilni seši gadi, bet tieši bez viņa nav iedomājama muzeja ‘’Pikšas’’ tapšana. Gunārs Latvijā atgriezās 1991. gada 4. jūnijā, lai piedalītos Kārļa Ulmaņa muzeja celtniecībā un veidošanā, darbs pie tā bija aizsākts jau vairākus gadus iepriekš.
1980. gadā, veicot meliorācijas darbus, pilnībā bija nojauktas dzīvojamā ēka, klēts, pirts, smēde. Kūtī un darbnīcās bija lopu novietnes. Latvijas valsts prezidents (1993-1999) Guntis Ulmanis, atceroties muzeja tapšanas pirmsākumus, ir sacījis, ka muzeja ‘’Pikšas’’ vēsture ir bagātāka, nekā sākotnēji varētu šķist. 1989. gadā ‘’Pikšās’’ bija pirmais plašākais tautas mītiņš, bet vēl pirms tā turp braukts slepus un spriests, ko pasākt ‘’Pikšās’’. Padomju novērošanas sistēma sekoja līdzi katram solim, kas tika sperts Kārļa Ulmaņa dzimtās mājas apkaimē, tāpēc iesākumā viss tika darīts slepus.
1989. gada 4. septembrī notika pasākums, kas bija veltīts Kārļa Ulmaņa 112. dzimšanas dienai. Ļaudis pulcējās pie liepu alejas, nojauktās mājas vietā. Pasākumu rīkoja Dobeles Novadpētniecības muzeja darbinieces. Apmeklētāji saziedoja 3254,20 rubļu Ulmaņu dzimtas kapu sakopšanai.
Vēl tā paša gada jūnijā laikrakstā (toreiz ‘’Komunārs’’) bija sludinājums ar aicinājumu uz talku. Tajā rakstīja: ‘’Sestdien, 10. jūnijā, visi, kam ir laiks un gribēšana, tiek aicināti uz pirmo talku Austrumu ciema ‘’Pikšās’’, dr. Kārļa Ulmaņa dzimtajās mājās.”
Tieši ar šo sākās praktiskā darbošanās Kārļa Ulmaņa dzimtas māju ‘’Pikšas’’ atjaunošanā un piemiņas muzeja izveidošanā.
Būtiska loma sākotnēji šajā darbā bija Dobeles Novadpētniecības muzeja darbiniecēm Guntai Melķei un Mārai Stabrovskai. Pirmajā talkā piedalījās ap 20 cilvēku. Grupu vadīja Andrejs Baļčūns. Grupā vēl darbojās Aija Štosa, Ruta Kalniņa, Aivars Riekstiņš, Ojārs Skudra, Ainārs Zalinkēvičs. Anita Banziņa un citi.
1990. gadā tika nodibināts Kārļa Ulmaņa piemiņas fonds, sākotnēji to vadīja Guntis Ulmanis. Fonds izveidoja komisiju ‘’Pikšu’’ atjaunošanai, tās priekšsēdētājs bija agronoms un Atmodas aktīvists Kārlis Vilsons (1931-2012).
Par to laiku Gunārs Ulmanis ir sacījis, ka ‘’bez manis nevarēja, jo es esmu ‘’Pikšu’’ mantinieks. Sāka risināt sarunas, prasīja, ko es domāju, vai to vajag. Es teicu, ka vajag.” Sarunās Gunārs Ulmanis tika lūgts atgriezties dzimtenē. Viņš atgriezās un par muzeja tapšanas sākumu sacīja: ‘’Mēs bijām pašdarbnieki”. Par pirmajiem darba gadiem Gunārs Ulmanis atcerējās:
‘‘Sākumā es nodarbojos tikai ar būvdarbiem un strādāju par sargu, turklāt par velti. Visi materiāli bija savesti un kaudzēs te gulēja. Tas bija mans pirmais uzdevums – nosargāt.’’
Lai vai kā virzījās darbi, 1991. gada septembrī tika atzīmēti ‘’Pikšu’’ dzīvojamās mājas spāru svētki. Kā liecina tās dienas fotomirkļi, tos apmeklēja plašs ļaužu pulks. Kārļa Ulmaņa dzimtas māju atjaunošanā iesaistījās daudz cilvēku – gan darba kolektīvi, gan kopsaimniecības, gan individuāli. Kādi ziedoja naudu, citi lika lietā savas prasmes, vēl citi atvēlēja celtniecības materiālus.
Anita Banziņa, atceroties to laiku, ir sacījusi:
„Ja nebūtu Kārļa Ulmaņa vārds, ‘’Pikšas’’ būtu viena no tūkstoš paraugsaimniecībām, kas piedzīvoja padomju okupācijas traģēdiju. Vietu īpašu padarīja tikai fakts vien, ka tajā piedzimis Kārlis Ulmanis. /../ Viņš visas sabiedrības atmiņā bija palicis kā pārticības un labklājības simbols. /../ Atmoda un Kārļa Ulmaņa simbols bija cieši saistīti’’.
Par to, ka ‘’Pikšas’’ bija plaša un progresīva saimniecība liecina arhīvā atrodams lēmums
“Par Pikšu māju pārņemšanu
Jelgavas apriņķa izpildu komiteja ar savu 1941. gada 21. marta lēmumu, pamatodamās uz Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes 1941. gada 14. marta lēmumu Nr. 359, nolemj nacionalizēt Bērzes pagasta Pikšu mājas, piederošas Ulmanim Vilim, ar visām dzīvojamām un saimniecības ēkām, lauksaimniecības mašīnām un inventāru, transportlīdzekļiem, aizjūgiem, darba un produktīviem lopiem un jaunlopiem, lai organizētu zirgu-mašīnu iznomāšanas punktu pie MTS /../
Pamatojoties uz augšā minēto, 1941. gada 22. martā tika sastādīta minētā komisija, pieaicinot Vili Ulmani, un pārņēma Bērzes pagasta Pikšu mājas ar visu dzīvo un nedzīvo inventāru, sastādot par to pārņemšanas aktu 4 eksemplāros, kā arī mantu sarakstu 4 eksemplāros, no kuriem 1 nosūtīts Jelgavas apriņķa izpildu komitejai, 2 paliek Bērzes pagasta izpildu komitejā, bet 1 izsniegts Pikšu māju bij. īpašniekam Vilim Ulmanim.
Akts par Pikšu māju nacionalizācijas pabeigšanu
1941. gada 23. martā mēs, apakšā parakstījušies, /../ sastādījām šo aktu par Bērzes pagasta Pikšu māju nacionalizācijas nobeigšanu, visa dzīvā un nedzīvā inventāra pārņemšanu un kā bij.(ušais) īpašnieks Vilis Ulmanis un viņa ģimene Pikšu mājas atstāja šodien, 23. martā, 1941. gadā plkst. 19. Nacionalizācijas komisija līdz ar to Pikšu māju tālāku vadību nodod LK(b)P no Bērzes pagasta nozīmētiem zirgu-mašīnu organizēšanas punkta vadītājam Robertam Slāģim, rēķinvedim Dāvidam Raņķim un kalējam-atslēdzniekam Fricim Milleram, kuri stājās pie savu pienākumu pildīšanas.’’
Pēc vairākiem gadu desmitiem, kad atjaunota ir Latvijas neatkarība, ‘’Pikšu’’ muzeja viesu grāmatā ir Gunta Ulmaņa 1994. gada 4. septembrī veiktais ieraksts:
‘’Šis muzejs sākās no atmiņām un uzdrīkstēšanos, pārdomām un arī asiem strīdiem. Nu tas ir noticis – muzejs ir dzimis un tātad dzīvos. To kops tautas mīlestība un rūpīgas rokas, to kops mūsu nākotnes pārliecība un jaunatnes spēks. Kārļa Ulmaņa mājas neiznīks nekad, jo tās ir daļiņa no Latvijas, Mūsu Latvijas.’’
Šodien muzejs tiešām ir daļa no Latvijas. Tas stāsta ne tikai par Latvijas Republikas pirmo ministru prezidentu, bet arī par cilvēka dzīvē svarīgām pamatvērtībām – ģimeni, dzimtas mājām, pirmo skolu un skolotāju. Kārļa Ulmaņa dzīve cieši ir saistīta ar Latvijas Republikas neatkarības pirmo posmu. Viņa un viņa dzimtas un dzimtas māju liktenis ir līdzīgs, kā tas ir daudzu Latvijas dzimtu vēsturē. Te varam tajā ieskatīties un, iespējams, rast domu izpētīt savu senču gājumu no senatnes līdz mūsdienām.
