Vai ir iedomājama lauku viensēta vai mazdārziņš bez kaut viena upeņu krūma? Visticamāk, ka – nē. Upeņu krūms, kas izsenis nesis veselīgas ogas ievārījumam, lapas – konservēšanai, bijis katrā lauku sētā, dārzā nozīmīgs augs. Par upeņu audzēšanu un jaunu šķirņu radīšanu daudz zina Dārzkopības institūta Ģenētikas un selekcijas nodaļas vadošā pētniece, selekcionāre, Dr. biol. SARMĪTE STRAUTIŅA.
K. Ulmaņa piemiņas muzejs ‘’Pikšas’’ kopš šī (2023.) gada Kārļu dienas ir īpaši ieinteresējies par upenēm, jo saņēma ziņu, ka Dārzkopības institūtā tiek strādāts pie jaunas upeņu šķirnes radīšanas. Tās nosaukums ‘Kārlis’ ir veltījums Kārlim Ulmanim. Līdz vārda došanas svētkiem vēl tāls ceļš ejams. Pagaidām upenei ir tikai hibrīda numurs (2R.95) un specifikas apraksts.
Tomēr mēs jau atļaujamies cerēt, ka reiz arī Pikšu dārzā augs šķirnes ‘Kārlis’ upeņu krūms, bet līdz tam laikam šo rindu autores (Baibas Poles, muzeja speciālistes) saruna ar šķirnes veidotāju Sarmīti Strautiņu. Interesanti, ka viņas bērnība un skolas gadi aizritējuši Bērzes pagastā, kur ir arī Kārļa Ulmaņa bērnības takas un dzimtās mājas.
Uz jautājumu, kā tad darbi aizveduši līdz upenēm, Sarmīte Strautiņa stāsta:
Studēju bioloģijas fakultātē bioķīmijas specialitātē. Studijas nebija saistītas ne ar selekciju, nedz ar botāniku, bet pēc tām nonācu Dārzkopības institūtā. Toreiz to sauca citādāk. Jau sākumā man tika pateikts, ka būs jānodarbojas ar selekciju, jo bioķīmija šajā iestādē nav prioritāte. Būs jāstrādā ar 24 kultūrām, ar selekcionāra Pētera Upīša atstāto mantojumu. Man tika ērkšķogu krūmi. Citi strādāja ar plūmēm, ābelēm, avenēm … Ar upenēm sāku strādāt krietni vēlāk.
Jau pirmajās darba dienās nācās saskarties ar realitāti ogulāju laukos – milzīgajām nezālēm. Visapkārt nezāles un kaut kur starp tām ērkšķogas. Sāku strādāt 1980. gada 1. augustā. Toreiz nodomāju, ka nostrādāšu to obligāto laiku, kas bija noteikts pēc studiju beigām, un meklēšu citu darbavietu. Tomēr tā nenotika. Atskatoties varu sacīt, ka izgāju pamatīgu dzīves un darba skolu – no lauka laboranta līdz selekcionārei. It kā tam tā nevajadzētu būt, bet no otras puses – es pārzinu visu procesu, visas tā nianses.
1986. gadā sāku strādāt ar upenēm. To selekcijas materiāls tika atvests no Salaspils. Tā atkal bija laba pieredze, jo ar darbiniekiem, kuri ar upenēm strādāja Salaspilī, izveidojās ļoti labas attiecības. Viņi neslēpa ‘’sveci zem pūra’’, atklāja arī tādas darba nianses, par kurām neraksta mācību grāmatās.
- Vai dārzkopības institūtā tagad ir plaši upeņu lauki?
Nav daudz, apmēram puse hektāra, kur ir ģenētiskā resursa kolekcija. Tur ir vietējās šķirnes upenes, kā arī tās, kas Latvijā tiek audzētas ilgstoši, vai arī atlasītie hibrīdi ar ļoti labām īpašībām. Kolekcija ir gana liela. Hibrīda materiāls ir ap 1000, kas ir aktīvā vērtēšanā, lai izdalītu jaunas šķirnes. Tomēr jāakcentē, ja no šīs lielās hibrīdu kolekcijas var izdalīt divas līdz trīs perspektīvas, tas jau ir ļoti labi.
Šobrīd ir kādi desmit upeņu hibrīdi, kas pēc garšas, ogu formas un citiem rādījumiem varētu ‘’iet’’ uz šķirni. Upeņu audzētavās ir mehanizētā ogu vākšana, tāpēc svarīga ir arī krūma forma. Savukārt mazdārziņā svarīgi, lai ogas būtu lielas, saldas. Tas viss jāņem vērā, veicot hibrīdu atlasi.
Hibrīdam, kas pieteikts šķirnei ‘Kārlis’’, krūms ir kompakts, zari notur labi ražu - tie neliecas līdz zemei. Ienākšanās laiks - vēlāks. Ogas garšīgas ar ļoti labu ķīmisko sastāvu. Ļoti daudz C vitamīna. Upenēm tas ir raksturīgi, bet jaunajām šķirnēm, īpaši tām, kas nāk no Skotijas, tas ir ne tik augsts. Visnotaļ šķiet, ka jaunās šķirnes ogas varētu būt gan garšīgas, gan veselībai labas.
Par jaunās šķirnes nosaukumu sākam domāt, kad tās veidošana tuvojas finišam. Kad sniedzam Augu aizsardzības dienestam jaunās šķirnes reģistrēšanu, piemeklējam nosaukumu. Šoreiz ierosinājums nāca no Pētera Upīša piemiņas muzeja vadītājas Ineses Šintas. Kopīgi domājām arī, kuru auga jauno šķirni veltīt Kārlim Ulmanim. Prātojām, ka vajadzētu tādu – ar praktisku ievirzi. Ceriņi skaistumam, upene ir tuvāk pie zemes. Tā vienojāmies, ka Kārlim Ulmanim piemērota būs upene.
- Jums pašai arī mājās ir dārzs? Vai tajā aug arī upenes.
Man ir gan dārziņš, bet upenes tajā neaug. Ir, kā sacīts tajā parunā, ka kurpnieks bez kurpēm, tā man – dārzs bez upenēm. Upeņu ievārījums, jāatzīst, negaršo. Garšo svaigas ogas, tās gan! Ir pētījums par upenēm, manuprāt, japāņu. Tās palīdz ārstēt plaušu slimības, saaukstēšanās slimības, dažādu vīrusu slimības.
Daudzās valstīs upenes ir populāras. Piemēram, Skotijā ir speciāla selekcijas programma, kurā darbojoties, pēc pasūtījuma tiek veidotas upeņu šķirnes, kuru ogām ir ļoti labs ķīmiskais sastāvs. Pasūtītājs finansē programmu.
Latvijā kopumā ir plaši upeņu stādījumi – gandrīz divi tūkstoši hektāru. Lielākajās saimniecībās upeņu stādījumi ir ap 60 hektāru. Tas ir Vidzemes pusē, kur šāds bizness ir iespējams pateicoties aktīvai un mērķtiecīgai dažu entuziastu darbībai. Ogu tirgus Latvijā ir nestabils. Mums līdzās, Polijā, ir lielākie ogu audzētāji Eiropā. Ja ir labas ražas gads, tirgus ir pārpludināts. Latvijā lielākie upeņu audzētāji strādā bioloģiskā saimniecībā, ogu noiets tiek virzīts uz ziemeļvalstīm. Upene pamatā ir pārstrādes oga.
- Kāda perspektīva varētu būt upenei ‘Kārlis’?
Institūtā nav kombaina. Tas nozīmē, ka mums šī šķirne būs jānodot izmēģināšanai kādā lielākā ogu audzētavā. Tas savukārt noteic, ka vajag vismaz 100 jaunās šķirnes krūmu. Ir daudz nosacījumu, kas līdz tam laikam jāizpilda. Kā jau teicu, līdz jaunas šķirnes ‘’iziešanai tautās’’ paiet ilgs laiks. Selekcijas process ir garš – 15 līdz 20 gadi. Man īpaši interesanti ir līdz tam brīdim, ka saproti – kaut kas veidojas, te būs kaut kas jauns. Priecē, ka arī citiem tā ir vērtība, ka arī citi to spēj ieraudzīt.
Līdz tautās izies upene ‘Kārlis’, vēl paies vismaz trīs līdz četri gadi.
Sarunas noslēgumā Sarmīte Strautiņa vēl bilsts, ka tagad, konservēšanas laikā, kad tam izmantojam arī upeņu lapas, vajadzētu skatīt, lai krūmus nenošķinam pa daudz. Vasaras otra puse tiem ir tas laiks, kad ‘’jādomā’’ par nākamā gada ražu. Šim procesam vajadzīga arī kupla lapotne.
