Noslēdzot darbu pie projekta ‘’Pastāvīgā ekspozīcija ‘’Kārlis Ulmanis 1877-1942”’’ K. Ulmaņa piemiņas muzejā ‘’Pikšas’’, 17. februārī noritēja diskusija “Izprast/saprast Ulmani. Kārļa Ulmaņa personība, tēls un laiks demokrātiskā sabiedrībā mūsdienās.”
Diskusiju vadīja vēsturnieks Dr. hist. Kaspars Zellis, piedalījās vēsturniece Dr. hist. Vita Zelče un vēsturnieks un radio personība Kārlis Sils, Dobeles novada muzeja vēsturniece Undīne Krūze, Dobeles Valsts ģimnāzijas audzēkņi Kristaps Nelsons un Enrijs Birze, kā arī pastāvīgās ekspozīcijas līdzautori psihoterapeite Inese Putniece, dzejniece Inese Zandere, režisors Pēteris Krilovs.
Jauno ekspozīciju papildina esejas par Kārli Ulmani - viņa personību un dzīves laiku. To katrs no sava redzējuma raksturoja dzejniece, mūsu novadniece, Inese Zandere, režisors Pēteris Krilovs un psihoterapeite Inese Putniece.
Diskusija bija tāds kā papildinājums un komentārs esejām. Tās, apmeklējot muzeju un apskatot jauno pastāvīgo ekspozīciju, apmeklētājs var ņemt līdzi. Citāti no esejām lasāmi ekspozīcijā – sadaļā ‘’Pretrunas?”
“{…} ar politisko un ideoloģisko kontekstu, tostarp ar citur Eiropa saskatāmām tendencēm, ar noteiktu Latvijas reģionu īpatnībām, ar darbā izmantotiem Latvijas vēstures faktiem un atšķirīgām to interpretācijām, ar autora personību tās attīstībā un konkrētajā dzīves brīdī ,un, kas nav mazsvarīgi, ar paša Kārļa Ulmaņa - reāla cilvēka , nevis “pasaku tēla” – personību , tomēr paveras vairāki pretrunīguma izpausmju lauki. Tiem mēģinu brist cauri pa dažām tematiskām takām.’’ {…} ‘. Tā savā esejā ‘’Pretrunīgā dziesma un dzeja Ulmaņa režīmā’’ raksta Inese Zandere.
Sākoties diskusijai, tās vadītājs Kaspars Zellis sacīja:
Diskusijas nosaukums liek domāt par selektīvu, anahronisku vēstures izpratni, kas raksturīga ir fenomenam, ko saucam par kolektīvo atmiņu. Tas ir mūsu izpratnes apvārsnis, jo Ulmani vērtēsim no šodienas skatu punkta, kad daudzas lietas it kā šķiet līdzīgas, bet tomēr ir kardināli atšķirīgas. Diskusijas laikā, meklējot atbildes uz jautājumiem, neaizmirsīsim arī par “vēsturisko” Kārli Ulmani un viņa laiku, bez kura 20. gs. pirmās puses Latvijas vēstures stāsts ir neizstāstāms.
Saprast un izprast. Šie vārdi publiskajā telpā bieži vien tiek lietoti kā sinonīmi. Tomēr tas nav tika vienkārši. Saprašana vairāk ir process, kurā mēs izmantojam zināšanas un jūtas, kas mūs ved uz izpratni. Kad esam, iespējams, pilnībā izpratuši kādas problēmas būtību, izpratne ir gala rezultāts, pie kura mēs nonākam caur sapratni.
Šodien mēģināsim diskutēt par cieši saistītiem, bet tajā pašā laikā ne identiskiem jautājumiem par Kārļa Ulmaņa personību - kāds viņš bija toreiz, par viņa tēlu, kāds tas bija radīts viņa dzīves laikā, kā tas vēlāk tika interpretēts, kāds tas ir šodien, kā arī par laiku, telpu, dimensiju.
Vai mūsu sabiedrība patiešām ir demokrātiska? Šodien pirmais varētu būt jautājums, vai mūsu sabiedrība patiešām ir demokrātiska un vai tā atbilsts šiem te principiem, vai šajā demokrātiskajā ‘’atmiņā’’ ir vieta nedemokrātiskām praksēm.
Ieskatam citāti - tikai neliela daļa no runātā diskusijā.
Inese Zandere:
Manuprāt, lielākā daļa sabiedrības nav domājusi, kā attiekties pret vēsturi, proti, par metodi, kā attiekties pret vēsturi vai arī dzīvo akmens laikmetā šajā ziņā. Faktiski – sprauž visam birkas, nozīmītes pie krūtīm un lieto gatavus priekšstatus. Es domāju, ka tā ir mūsu realitāte. Tas gan nenozīmē, ka mēs neesam demokrātiska sabiedrība. Tikai mēs esam demokrātiska sabiedrība kaut kādā akmens laikmeta attīstībā.
Vita Zelče:
Turpinot Ineses Zanderes domu, es jautāju, kam mums vispār ir vajadzīga vēsture? Kurš var atbildēt uz šo jautājumu?
Ir vairākas vēstures lietošanas pamatfunkcijas. Viena no galvenajām – vēsture ir mācību stunda, kas reiz jau ir notikusi. Atskatoties tajā, mēs varam saprast, kas ir labi un kas ir slikti. Tā ir sava veida morālo vērtību krātuve.
Enrijs Birze:
Ulmanis Latvijā atņēma demokrātiju tajā laikā, kad līdzīga politiskā situācija bija Lietuvā, Igaunijā, citviet Eiropā. Ja to nebūtu izdarījis Kārlis Ulmanis, visticamāk, to būtu izdarījis kāds cits. Var kritizēt Ulmani, ka tajā laikā tika apcietināti opozicionāri, bet viņa radītais režīms, salīdzinot ar līdzīgām situācijām citviet Eiropā, bija maigs.
Kristaps Nelsons:
Kā jau minēja Enrijs, ja pie varas nebūtu nācis Ulmanis, varbūt, Latvijā būtu vēl sliktāka režīma vara. Ir bīstami domāt par to, kas būtu, ja būtu… Nav jēgas dusmoties uz pagātnes norisēm un to izraisītājiem. Tas neko nemaina. Ir jāraugās nākotnē!
Pēteris Krilovs:
Bērnībā par ulmaņlaiku, par vadonismu, par to laiku mūsu mājā valdīja humors un ironija. Man tā bija veselīga demokrātijas skola.
Atgriežoties mūsdienās, demokrātijai jau no bērna kājas ir jābūt apjēgtai. Tagad vērtējot, es Latvijā ļoti jūtu to vadonisma klimatu.
Kārlis Sils:
Tas, ka Latvijā līdz 1940. gadam bija augsts attīstības līmenis, nav Kārļa Ulmaņa nopelns. Fakts ir tāds, ka pēc tam sekoja iznīcība.
Inese Putniece:
Kritiskā domāšana. Tā palīdz saglabāt ne to sašķelto redzējumu - labs, slikts, balts, melns, pareizs, nepareizs – kas dažās situācijās ir vitāli nepieciešams, lai varētu izdzīvot, bet kritiski izvērtēt. Piemēram, kara situācijā mēs nevaram pļāpāt, tad sāk darboties viens no primitīvākajiem aizsargmehānismiem – šķelšana. Cilvēki saka, kā tas var būt, ka Krievijā ļaudis tic tai propagandai. Viņi sašķeļ, jo tas ir vienīgais veids, kā var izdzīvot, jo pretēji – viņi sajuks prātā.
Undīne Krūze:
Piemetināšu par atmiņām un atcerēšanos. Daudziem ulmaņlaiks atmiņā palicis kā saulainās bērnības laiks. Ka tad ir bijis apvērsums un noticis kaut kas slikts, nav bērna apziņā. Viņam bija saulainā bērnība. Tā tas funkcionē daudzu cilvēku atmiņās.
Diskusija bija interesanta un aizraujoša. Lai arī tai bija atvēlētas divas stundas, šķiet, vēl arī pēc tam būtu daudz runājamā. Klausītāju pulkā bija gan kolēģi no Dobeles novada muzejiem, gan apmeklētāji, kuri izmantoja iespēju jautāt un rast atbildes uz sevi interesējošajiem jautājumiem.